Baltā krusta iesvētīšana pie Ērgļu novada Liepkalnes baznīcas

23. augustā pie Liepkalnes baznīcas tika iesvētīts baltais krusts. Baltā krusta zīme ir atgādinājums cilvēkiem par netaisnību, varmācību un pārestību. Iesvētīšanas ceremonija notika zīmīgā datumā. 1939. gada 23. augustā tika parakstīts Molotova – Ribentropa slepenais pakts – nežēlīga vienošanās, kas ietekmēja daudzu cilvēku un tautu likteņus.

Neliela interesentu grupa no Iršiem devās uz kaimiņu pagastu, lai piedalītos baltā krusta iesvētīšanā. Liepkalni ar Iršiem vieno ne tikai kopīga robeža, bet arī vēsture – saistīta ar vācu koloniju. Vācu kolonisti un liepkalnieši veidoja vienotu draudzi.

Liepkalnes evaņģēliski luteriskā baznīca līdz mūsdienām ir saglabājusies ļoti bēdīgā stāvoklī. Ja dievnams ar maziem postījumiem pārdzīvoja Otro pasaules karu, tad padomju varas laikā garīgās vērtības netika sargātas. Liepkalnes baznīcā vietējais kolhozs glabāja minerālmēslus. Baznīca pamazām tika izlaupīta un izpostīta.

Ērgļu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Ivars Cišs, iesvētot balto krustu, klātesošos mudināja ticēt un cerēt, ka dievnams atdzims, jo ir sperti pirmie soļi, sakopta apkārtne.

Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas mežu īpašumu mežzinis Andris Sekste aicināja katram darīt mazos darbus, un pienāks laiks, kad realizēsies arī lielāki mērķi.

Savukārt vēstures skolotāja Valda Kalniņa, kura jau vairāk kā divdesmit gadus uz šo vietu vedusi viesus no Vācijas, savā uzrunā atklāja, cik nozīmīga tā ir kolonistu pēctečiem.

Pasākuma dalībniekus vienoja doma, ka tas ir tikai sākums, ka Liepkalnes baznīcas apkārtne un netālu atrodošies senkapi jāturpina sakopt, jārod iespējas Liepkalnes baznīcas, kura celta 1868.gadā, mūru konservācijai.

Dace Grele,

Iršu pagasta bibliotēkas vadītāja

Piedāvājam lasītājiem arī Lindas Šmites vēsturisko apskatu un pateicības vārdus Iršu pagasta ļaudīm.

Liepkalnes baznīcas atdzimšana

Lasot liepkalnieša skolotāja Kārļa Kalniņa (1887-1978) Liepkalnes draudzes un Liepkalnes pagasta vēstures pierakstus, uzzināms, ka Liepkalnes evanģēliski luteriskā draudze pastāvējusi jau pirms 1680. gada. To apkalpojuši Ērgļu draudzes mācītāji. 1680. gadā tā kļuva patstāvīgāka, nodibināja mācītājmuižu, uzcēla nelielu baznīciņu, iecēla savu mācītāju. Liepkalnes draudzē ietilpa Liepkalnes-Ozolu pagasts, viss Kroņa-Iršu, vēlāk saukts Pērses pagasts ar Kaivēnu un Siljāņu ciemiem, Āpšu mājām no Bebru pagasta, daļa Ogres pagasta (daļa māju, kas atradās Ogres kreisajā pusē), daļa Sausnējas pagasta.

Kad 1766. gadā starp Liepkalnes-Ozolu, Sausnējas, Odzienas, Bebru, Meņģeles, Ogres un Ērgļu pagastiem ķeizariene Katrīna II ietilpināja Iršu vācu koloniju, vācu zemnieki un amatnieki pievienojās Liepkalnes draudzei.

Abas draudzes apkalpoja viens mācītājs, noturēdams dievkalpojumu svētdienās no rīta latviešu valodā, bet pēcpusdienā vācu valodā. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā (līdz 1905. gada notikumiem) par mācītāju strādāja K. Štolls, bet pirms viņa šos pienākumus veica K. Štolla tēvs. Par agrākiem mācītājiem ziņu nav.

1767. gadā Gobiņu kalnā uzcēla jaunu, lielāku baznīcu. Tā nodega. 1772. gadā Liepkalnes draudzi apvienoja ar Vestienas draudzi. Tad dievkalpojumi notika vienu svētdienu Vestienā, otru – Liepkalnē.

Mūra baznīca Liepkalnē uzcelta 1867.-1868. gadā. Baznīcas torni rotāja gailis, kas vējā grozījās uz visām pusēm. Baznīcā bija 318 sēdvietas. Altāris – neliels paaugstinājums ar trelliņiem visapkārt – un altāra glezna, ko darinājis kāds vācu gleznotājs, ar pestītāju baltā apmetnī šodien skatāma vien iztēlē un retā melnbaltā fotogrāfijā.

Dievkalpojumi sākās un beidzās ar zvana skaņām baznīcas tornī. Pēc dievkalpojuma viens otrs baznīcēns iegriezās tuvējā Gobas krogā, ko mācītājs A. Niedra savā sprediķī vienreiz nosauca par “ balto zārku”, otrreiz par “ balto cūku”. Pareizticīgie iedzīvotāji bija pakļauti Sausnējas pareizticīgo draudzei. Luterticīgo mācītāji un pareizticīgo priesteri savā starpā uzturēja " auksto karu". Mācītājs teica, ka pareizticīgie, klanīdamies svētbilžu priekšā, pielūdzot elkus, savukārt priesteris ņirgājās, ka luterāņu baznīca esot vistu bode, jo gailis tupot galā, un luterāņi ar “ “mašiņu” Dievu lūdzot. (Domātas ērģeles).

Sākot ar 1908. gadu līdz 1927. gadam uz Liepkalnes baznīcu dievkalpojumus noturēt brauca apkārtējo draudžu mācītāji, piemēram, Niedra no Kalsnavas, Trutcis no Vecpiebalgas, visvairāk Ērgļu draudzes mācītājs Stanga, Štrīdters. Ap 1927. gadu uz Ērgļu draudzi atnāca mācītājs Gubliks, kurš apkalpoja arī Liepkalnes draudzi līdz 1944. gada rudenim. Ar laiku Iršu draudze dabūja savu mācītāju Hollmani, kurš dzīvoja bijušajā Iršu pagastskolā.

Līdz 1918. gadam visus dzimšanas miršanas un laulību noslēgšanas gadījumus reģistrēja tikai mācītājs. 1918. gadā šīs funkcijas pārņēma dzimtsarakstu nodaļas. II Pasaules kara laikā baznīcu stipri izpostīja, bojā aizgāja dārgās ērģeles. Padomju varai nodibinoties, mācītāju vairs nealgoja valsts konsistorija. Draudze kļuva maza.

1939. gadā Fīrers aicināja vāciešus “Uz mājām!”, un dubļainais ceļš uz Baltavas dzelzceļa staciju gar Liepkalnes baznīcu tumšā novembra naktī aizveda garu jo garu rindu zirgu pajūgu ar aizdegtiem vējlukturiem pie katras ilkss. Tā aizceļoja vācu kolonisti, kas tik daudzus gadus bija vareni Liepkalnes baznīcā skrējēji – tas bija liels negods un kauns, ja ceļā uz baznīcu tiec apdzīts. Tā sākās beigas Liepkalnes baznīcas pastāvēšanai.

Šī gada 23. augustā, kad Ērgļu draudzes mācītājs I. Cišs pie sagrautās, sagruvušās, nenosargātās un neatjaunotās Liepkalnes baznīcas no krūmiem attīrītajā Gobiņu kalnā iesvētīja balto krustu kā atgādinājumu labā uzvarai pār ļauno, pārņēma dažādas sajūtas: prieks, atvieglojums, žēlums un kauns. Kauns un žēlums par savu mazdūšību, neuzņēmību, vienaldzību, samierināšanos. Prieks par līdzcilvēkiem, kuri liepkalniešiem nākuši talkā ar ierosmi, iniciatīvu, un reālu palīdzību. Atvieglojums par to, ka beidzot esam pamodināti, esam ceļā uz savu Dieva namu Liepkalnē.

Liepkalniešu un Sausnējas pagasta pārvaldes silts paldies Iršu pagasta ļaudīm, kuri uztur draudzīgas attiecības ar Iršu kolonistiem un viņu pēctečiem un kopīgi iedegās idejā par sakoptu Liepkalnes baznīcas kalnu, par vietu, kur atgriezties visiem aizbraukušajiem, kur pulcēties, atcerēties bijušo, izlūgties un saņemt Dieva žēlastību nākotnei.

Tagad galvenais neapstāties, bet rīkoties. Liepkalnes baznīcas kalns gaida izdarīgas rokas, gudrus prātus un atvērtas sirdis. Rīt baznīcas kalniņš varētu Dievu un cilvēkus priecēt kā dārzs, kas ziedos ieskauj baisas vēstures balta mūra liecību.

Tālākais atkarīgs no mums pašiem.

Linda Šmite