Iršu pagasta vēsture

• Platība 6982 ha
• Iedzīvotāji 600 (2009.g.)

Teritorija

Iršu muiža izveidojusies Kokneses pilsnovadā senajā Baltavas pagastā. 1637. gadā Zviedrijas karaliene Kristīne Baltavas novadu uzdāvinājusi kapteinim Ābramam Hiršam – tā cēlies Iršu nosaukums.

1945. gadā pagastā izveidoja Iršu un Dzeguzes ciemu. 1946. gadā Iršu pagastu (tā centrs bija Vecliepkalni) pārdēvēja par Pērses pagastu, ko 1949. gadā likvidēja. 1951. gadā Iršu ciemam pievienoja Dzeguzes ciemu, 1971. gadā – daļu Bebru ciema. 1990 . gadā pagastu atjaunoja ar agrāko nosaukumu.

Daba

Reljefs paugurains, Vidzemes augstiene te pāriet Viduslatvijas nolaidenumā, virsas augstums 120 – 145 m vjl, augstākā vieta – Lielkalns (Pilskalns) – 169,1 m vjl. Lielākā upe Pērses ar pietekām Iršupīti un Pelavi (Pelvi). Lobes ezera baseina upes Lokmene un Bebrupe. Iršupītē pie Bulandu pilskalna izveidota ūdenskrātuve (pl. 5,8 ha). Meži aizņem 43,5 %  pagasta platības, no tiem puse – vērtīgas skujkoku audzes. Purvi nelieli. Melderu (2,5 ha) un Krastmaļu (0,5 ha) smilts atradnes.

Iedzīvotāji

18. gs. bija apsaimniekota tikai ¼ daļa pagasta teritorijas. 1766. gadā Katrīna II izdeva pavēli dibināt Iršu novadā vācu zemkopju koloniju, lai izveidotu paraugsaimniecības. Pirmās 5 kolonistu ģimenes ieradās jau 1765. gadā, 1766. gadā – 80 ģimenes, kopā Iršu kolonijā – 321 cilvēks. Par katru iebraucēju vervētāji saņēma galvasnaudu, tādēļ brauktgribētāju prasme saimniekot bieži netika ņemta vērā. Ieceļotājiem valsts avansā piešķīra mājas, mājlopus, darbarīkus, kolonisti savā īpašumā varēja iegūt zemi, bezprocentu aizdevumu, viņiem bija pirmtiesības rentēt krogus un dzirnavas, nebija jāmaksā nodokļi, jāiet karadienestā. Vācu zemnieki bija brīvi cilvēki, viņiem bija garantēta ticības brīvība, tiesības veidot savu pašvaldību, lietot vācu valodu, dibināt savas skolas; valdība algoja ierēdni, kurš rūpējās par kolonistiem. Vēlākajos gados izveidojās otra kolonija (Altiena). Latviešu zemnieki tika pārcelti uz apkārtējām muižām, bija arī t.s. Kroņa novads (Siljāni, Kaivēni, Apeļi), kurā bija 10 latviešu zemnieki. Tomēr vāciešu saimniecības nav plaukušas, un valdībai tās pastāvīgi bija jāatbalsta. 1. pasaules kara laikā kolonistus izsūtīja uz Iekškrieviju (1918. gadā viņi atgriezās). 1939. gadā vācieši repatriējās, pagastā palika tikai dažas vācu ģimenes, bet pamestajās mājās apmetās galvenokārt izceļotāji no Latgales.

Saimniecība

Arheoloģiskie atradumi Lielkalnu pilskalnā liecina, ka pagasta teritorija bija apdzīvota jau 6. gadsimtā un tās iedzīvotāji nodarbojušies ar vērpšanu, aušanu, podniecību, vietējās purva kūdras ieguvi, dzelzs un bronzas apstrādi. Pagasts veidojies ap Iršu muižu. 1766.-1939. gadā tajā atradās lielākā vācu kolonija Baltijā. 1935. gadā pagastā bija 244 saimniecības; 2675 ha aizņēma aramzeme, 1234 ha – pļavas, 1206 ha – ganības. Latvieši apsaimniekoja bijušo Iršu kroņa muižas zemi (220 ha ), kas agrārās reformas laikā bija sadalīta 15 saimniecībās. Darbojās pienotava, Iršu un Altienas ūdensdzirnavas. 1944. gada rudenī Iršu apkaimē notika smagas kaujas, atkāpjoties vācieši nodedzināja desmitiem saimniecību, divas skolas, aptieku.

Pēckara gados nodibinās kolhozi „Pērses arāji”, „Pērse”, „Blāzma”, „Raženā druva”, pēc apvienošanās „Padomju Latvija”, „Draudzība”, „Vidzeme”, padomju saimniecība „:Līdums”, ko 1992. gadā pārveidoja par paju sabiedrību „Līdums”.

Izglītība un kultūra

Pagastā atrodas Pērses sākumskola (bijušajā kroga ēkā), kas pārbūvēta 1960. gadā. Līdz 1939. gadam pagastā darbojās 4 vācu skolas, 6-kl. pamatskola Iršos, 4-kl. pamatskola Veciršos, Vecliepkalnos un Altienē.

Kultūras pasākumi notiek skolas zālē. Darbojas vidējās paaudzes deju kolektīvs „Irši”. Pagasta bibliotēka atrodas pagastmājā, tās ēka kapitāli remontēta 1988. gadā. Pirmā bibliotēka piederēja Latvijas Vācu vecāku savienībai. Pagasta volejbola komanda ir daudzkārtēja Aizkraukles rajona čempione un trīskārtēja Lauku sporta spēļu bronzas medaļas ieguvēja.

Veselības aprūpe

Iršos atvērta Daces Graudas ģimenes ārsta prakse.

Reliģija

Iršu Romas katoļu draudze dibināta 1940. gadā, pirms tam tuvākā katoļu draudze bija Pļaviņās. 1939. gadā Rīgas kūrija Iršos nopirka zemi un vairākas ēkas, vienu no tām pārbūvēja par dievnamu, no Aglonas atveda zvanu un altārgleznu. Draudze darbojusies arī padomju varas gados. 70. gados koka baznīca apmūrēta ar ķieģeļiem. 90. gados vairākkārt remontēta.

Dabas un vēstures pieminekļi

Pagastā ir divi valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļi. Bulandu pilskalns (Ozolkalns) atrodas Iršu upes kreisajā krastā, tā augstums upes pusē sasniedz 6 – 9 m. 1984. gadā uzpludinātās upes ūdenskrātuve izskalojusi pilskalna nogāzi. Izrakumi veikti 30. gados. Lielkalnu pilskalns (Irbes kalns) 2. pasaules kara laikā un 80. gados stipri nopostīts, 2/3 kalna noraktas smilts ieguvei. Pēdējie arheoloģiskie izrakumi veikti 1995. gadā.

No senajām ēkām saglabājies koka pagastnams, iespējams, muižas dzīvojamā ēka (18.gs. 2.p.) , muižas klēts jeb magazina (19.gs. 1.p. celta no laukakmeņiem). Pie Līčkalniem padomju karavīru brāļu kapi. 1992. gadā par vācbaltu saziedotajiem līdzekļiem pie pagastnama uzstādīts piemiņas akmens Iršu kolonijai.

Ievērojamās personības

Pērsietis (īst.v. Kārlis Zemītis; 1862-1901) – rakstnieks, dz. Siljāņos, mācījies Iršu pamatskolā. Oskars Lucs (1871-1950) – vācbaltu ķīmiķis, LU profesors, apbalvots ar TZO. Konrāds Dekerts (1891-1941) – vācbaltu advokāts, apbalvots ar LKO un ārvalstu ordeņiem; dzimis Iršu pagastā, miris izsūtījumā Soļikamskā.