Ļaujiet Dievam sevi mīlēt!

8. novembra svētdienā Kokneses Romas katoļu draudze sirsnīgi sagaidīja savu jauno priesteri Elvi Rudoviču, kurš atbilstoši Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča izsniegtajam nominātam kopš 3. novembra ir Pļaviņu, Jaunkalsnavas un Kokneses draudžu prāvests.

Savā pirmajā homīlijā viņš padziļināti skaidroja "Līdzību par gudrajām jaunavām", kuras ne vien uztur dzīvu liesmu savās lampās, bet ir nodrošinājušās ar eļļu pietiekamā daudzumā, lai, atnākot ilgi gaidītajam līgavainim, tās nebūtu izdzisušas.

Turpinot pārdomas, saistot tās ar šo līdzību, mūsu visu vārdā vēlos pateikties nu jau bijušajam prāvestam Pēterim Alusikam par bagātīgo un nesavtīgo "eļļas uzpildi" mūsu dvēseļu lampās. Jā, tieši Vārda skaidrojums tik ļoti bagātā un, kā jau reiz rakstīju, skaidrā latviešu valodā, katram saprotamiem, vienkāršiem, bet ļoti trāpīgiem un vienlaikus saudzīgiem un Mīlestības caurvītiem vārdiem ir tas, kas mums visvairāk paliks atmiņā. (Uzzinot, ka priesteris ir slovāks, bijām nedaudz nobažījušies par "valodas barjeru".)

Viņa sprediķos Dievs mums arvien vairāk atklājās kā iejūtīgs, saudzīgs, mīlošs un piedodošs Tēvs, Draugs un Padomdevējs. Jā, visā pārsteidzošajā varenībā, svētumā un bezgalībā tomēr ļoti tuvs katram personīgās attiecībās. Varējām nopietnāk pievērsties savai garīgajai dzīvei un dziedēt dvēseles ievainojumus, mācīties izprast līdzcilvēkus. Apbrīnojot prāvesta dziļi izjusto kalpojumu, bieži vien piemirsās, cik daudz no savām atziņām viņš ieguvis, izejot cauri konkrētajai  pieredzei savā personīgajā dzīvē.

Ir XXI gadsimts. Dogmas un rituāli šodienas cilvēku neuzrunā. Mūsdienu kristietim ir jābūt lieciniekam. Ar savu dzīvi, savu spēju atzīt kļūdas, ar dalīšanos savā nedrošībā un šaubās. Tas nenozīmē, ka dvēseles durvis var atraut vaļā katrs caurvējš. Bet ir ļoti svarīgi just, ka līdzās ir dzīvs cilvēks, kurš prot gan priecāties, gan līdzi just, kuram nav svešs ne tuksneša sausums dvēselē, ne slimības, ne zaudējuma sāpes, ne ilgas pēc dzimtenes vai tuviniekiem. Liecinieka, kurš labi zina, cik maz ir cilvēka spēkos, kamēr viņš savu dzīvi mēģina sakārtot viens.  Liecinieka, kuram ir ko teikt par Dieva darbu viņa dzīvē un par to, kādu dvēseles mieru var iegūt pat viskritiskākajās situācijās, ja ir dzīva ticība  un pilnīga paļāvība Dieva apredzībai.

Tieši šī mierpilnā spēka, kas atklājās prāvesta Pētera personībā, mums ļoti pietrūks. Tās pietātes otra cilvēka priekšā. Netiesāšana, bet izpratne. Nopietna attieksme pret katra cilvēka dvēseles vajadzībām.

Bez šaubām, šajos piecos kalpošanas gados priesteris nav darbojies tikai "baznīcēnu" labā. Te būtu jāatceras, cik sirsnīgi sagaidījām novada iedzīvotājus Dārza svētkos, kur uzstājās gan Kokneses sieviešu koris "Anima", gan senioru koris. Toreiz Svēto Misi vadīt prāvests bija uzaicinājis savu draugu - priesteri Hosē Antonio Korralu, pēc tautības spānieti, kurš mūs pārsteidza ar gardu paelju.

Atbalstošs priesteris ir bijis arī darbā ar jauniešiem un bērniem, sirsnīgi sagaidījis katru, kurš nolēmis kristīties vai pievienoties draudzei, apmeklējot Svētdienas skolu.

Skaista un vērtīga bija Alfas kursa pieredze Koknesē. Tie novada iedzīvotāji, kuri atsaucās un piedalījās šajos otrdienu vakaros, ieguva padziļinātu izpratni paši par sevi, savu ticību un, iespējams, arī jaunus draugus.

Prāvesta rosinātas, draudzes sievietes  nodibināja "Caritas" grupiņu, kas mūsu mazajā Koknesē ir liels notikums. Kad pirmās trīs dalībnieces saņēma svētību kalpojumam, bija ļoti aizkustinošs brīdis.

Par dievnama uzturēšanu, ekskursijām, svētceļojumiem, draudzes liturģiskajiem svētkiem un sadarbošanos starp Kokneses un Pļaviņu draudzēm, par mājaslapas izveidošanu un ikdienas "rutīnu" te nerakstīšu, pietaupot to draudzes locekļu bagātīgajam kopīgo atmiņu pūram.

 Atgādināšu vēl tikai  to, ka šogad 19. jūlijā atjaunotās baznīcas atklāšanas dievkalpojumā Latvijas Romas Katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs augstu novērtēja priestera lielo uzņēmību projektu īstenošanā un draudzes saliedēšanā, uzsverot, ka Kokneses draudze ir lielisks piemērs baznīcas sadarbībai ar pašvaldību: "Šajā nelielajā, bet skaistajā un sakoptajā baznīcā es jūtu Dieva klātbūtni jūsu labajos darbos".

 Svētajā Misē viņš aicināja apzināties, ka Dieva valstība ir nemanāma, bet tā ir pati lielākā vērtība. Koknesiešu paveikto viņš salīdzināja ar mazu sēkliņu, no kuras var izaugt varens koks.

Kopā ar prāvestu Pēteri ir labi sagatavota augsne un daudz laba tajā iesēts. Nu mums ir jārūpējas, lai iesētais dīgst, aug un nes bagātīgus augļus.

Ļoti grūti ir atvadīties. Vēl grūtāk ir atrast īstos vārdus, lai atstātu pašu vērtīgāko garīgo mantojumu, ko saglabāt dziļi sirdī. Mūsu prāvestam veltītais novēlējums, uzrakstīts uz nelielas atklātnes, jau aizceļojis līdzi priesterim uz jauno kalpošanas vietu - Rīgas Romas katoļu Kristus Karaļa draudzi.

Savukārt, mums priesteris Pēteris Alusiks no sirds novēlēja: "Ļaujiet Dievam sevi mīlēt!" Tik ļoti, mūsdienu sabiedrībā dzīvodami, esam norūpējušies par savu "atbilstību", ka bieži vien uzskatām, ka neesam gana cienīgi, lai kāds mūs mīlētu. Tik prasīgi, ka pat paši sevi nemīlam. Bet Dievam mēs katrs esam ļoti vērtīgs. Ja vien mēs tam spētu noticēt! Un – ļauties. Otrs novēlējums: "Lai kas arī notiktu, - visu uzticiet Dievam!"    

Esam ļoti pateicīgi par šiem pieciem kopā pavadītajiem gadiem, lai mums visiem svētīgs turpmākais Dieva Mīlestības laiks!

Anita Liepiņa