Lapas karte
AA+A++
A AAA

Atvadu vārdi Ainai Blūzmanei /09.09.1925. – 28.12.2021./

30.12.2021

noformejums-bez-nosaukuma-3.jpgUz manas rokas baltu ziedu noliec, Dievs,

Ar to es kopā gribu lūgsnā pārvērsties,

Tev tuvojoties dziesmā atskanēt

Un pateikties, ka tevi sadzirdēju es

Uz gaismai uzticīgās pasaules.

/S. Kaldupe/

Latvijas debesīs par vienu baltu dvēseli vairāk. Sniegbalti mirdzošā ziemas rītā mūžīgā gaismā 96 gadu vecumā devusies koknesiete Aina Blūzmane. Savu mūža rakstu viņa rakstījusi mīlestībā uz savu tēvzemi, savu dzimtu un ģimeni, no sirds iemīlēto Koknesi un tās ļaudīm, savos spēka gados aktīvi darbojoties Kokneses luterāņu draudzē un Kokneses represēto nodaļā. 

Aina Blūzmane visu dzīvi ir gājusi ticības ceļu, un Dieva labvēlībā savus dižos gadus viņa nesa kā lielu dzīves balvu, dāsni daloties savā sirds bagātībā. 

Viņas mūžs, kurā tik daudz ir pārciests un izturēts, ir apliecinājums cilvēka gara spēkam – mākai visgrūtākajos brīžos nezaudēt ticību un cilvēcību. Tik daudzi koknesieši tagad visgaišākajās atmiņās teic paldies par atstāto mīlestības staru, par kopīgajām dzīves gaitām te – Pērses un Daugavas krastā.

Koknesietes mūža rakstā cieši ievijušies Latvijas valsts likteņa meti.  Par bagāto dzīves ritējumu varētu uzrakstīt grāmatu, bet viņa pati savai ģimenei ir atstājusi savu uzrakstīto dzīvesstāstu, kurā mūžs atviz gan saules krāsās, gan visskaudrākajās atmiņās par izsūtījuma gadiem tālumā no dzimtenes.

Ainas Blūzmanes dzīves ceļš sācies 1925. gada 9. septembrī Rīgā inteliģentu vecāku ģimenē, bet visskaistākās bērnības dienas pagājušas Ventspilī, kur arī līdz 1941. gadam turpinājušās skolas gaitas. Tēvs Jānis Lenerts-Rubens strādājis par Ventspils kredītbankas nodaļas pārvaldnieku, viņa vārds iekļauts 1939. gadā izdotajā biogrāfiskajā vārdnīcā "Es viņu pazīstu" līdzās citiem latviešu inteliģences pārstāvjiem. 1941. gada 14. jūnijā ģimenei no Ventspils sākas Golgātas ceļš uz Sibīriju. Aina ar mammu un jaunāko māsiņu Valdu tiek nošķirtas no tēva un nekad viņu vairs nesatiek. 

Viņas – Sibīrijas bērna atmiņas par piedzīvoto badu, aukstumu un izstaigātajiem sāpju ceļiem Krasnojarskā un Igarkā ir iemūžinātas Dzintras Gekas filmā un fonda "Sibīrijas bērni" izdotajos atmiņu stāstos.

1946. gadā, atgriežoties dzimtenē, dzīves un darba gaitas turpinās Gārsenē, kur Aina satiek savu mūža mīlestību Jāni Blūzmani. 1947. gadā sākas viņu kopīgais dzīves ceļš 48 gadu garumā.

1953. gadā Blūzmaņu ģimene kļūst par koknesiešiem. Tik debešķīgi skaisti šeit Koknesē ziedējis viņas mūžs, kopā ar vīru izaudzinot divas meitas. Ainas mīlestības saulītē izauguši četri mazdēli bet visjaunākās atvasītes viņas dzimtas kokā ir septiņi mazmazbērni.

Darba mūžs pagājis strādājot par grāmatvedi dažādās darbavietās, iemantojot līdzcilvēku cieņu un atzinību. Savulaik Ainas balss skanējusi Kokneses kultūras nama jauktajā korī, ar kuru kopā dziesmas varenība sajusta daudzos Dziesmu un deju svētkos.

Ainas Blūzmanes sirds piederēja dievnamam Daugavas krastā un luterāņu draudzei, kurā nenogurstoši darbojās līdz brīdim, kad solis kļuva lēnāks. Viņas personības starojumā gara spēku smēlušies Kokneses represēto nodaļas biedri, kuri vienmēr juta viņas atbalstu un rūpes. Vēl pirms Ziemassvētkiem Ainas sarūpētās dāvaniņas saviem likteņa biedriem nogādāja viņas meita Dzidra.

Kopā ar meitas ģimeni Aina Blūzmane savās mīļajās mājās sagaidīja Ziemassvētku vakaru, kad silti skanēja viņas dziedātā dziesma "Jūs, bērniņi, nāciet".

Ar Ziemassvētku iedegto gaismu 28. decembra rītā Ainas dvēselīte devās Debesu kalnā.

Pavisam drīz mēs katrs sāksim jaunu lappusi savā dzīves grāmatā. Ainas Blūzmanes dzīves grāmata ir uzrakstīta un pabeigta, bet katrā lapaspusē gaiši vizēs savai tēvzemei un mīļajiem ziedots mūžs.

Visdziļākā līdzjūtība Ainas Blūzmanes ģimenei, vēlot viņas dvēselei mūžīgu gaismas ceļu.

Atvadīšanās no Ainas Blūzmanes rītdien, 31. decembrī pulksten 11 Kokneses pagasta Atradzes kapsētas kapličā.

 Aizkraukles novada

Kokneses apvienības pārvalde

Pasākumu kalendārs
Kokneses novada vēstis

Jaunākās galerijas


back to top